Esam nupat pārradušies ar Ričardu, Kristoferu un Krišu no Baltās Dzērves pludmalēm. Peldēties nevarēja, jo katrs vilnis krita kā flīģelis pie kājām. Smags un augsts. Un es sēdēju baltajās no Kankunas atvestajās smiltīs un domāju, ko es varu mācīties, vai es mācīšos un ko es darīšu ar savu brīvību.
Ar vīru Krišu (Kristianu Šicu), viņa mammu Edīti un dēlu Kārli (7) dzīvojam Meksikas kūrortpilsētā pie Klusā okeāna. Rančo ir 70 augļu koki un krūmi, suņi, kaķi un vistas. Esmu kāzu fotogrāfe. Pandēmijas laiks man māca dārzniecību un vistkopību. Šo blogu sāku rakstīt pirms 12 gadiem kad ieradāmies Meksikā. Kad uzzināju, ka esmu stāvoklī, to pārtraucu rakstīt. Tagad, brīvā laika un lasītāju mudināta, atsāku.
svētdiena, 2009. gada 20. decembris
Pirmā brīvības pilnā diena
Es gulēju ilgi. Pa daļai tādēļ, ka Kristofers mums iedāvināja savu guļammmaisu, pa daļai tādēļ, ka esmu līdz nāvei nogurusi. Tad tīrījām māju. Sakārtojām veļasdienas maisus un tad ieradās koku cirtēji. Pa starpām kurpju kataloga dizainere stāsta, ka iesniegtie faili neesot korekti, lai gaidot viņas komentārus.
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru