piektdiena, 2009. gada 13. novembris

Stāsti

Par pasākumu rīkotājas nedienām (kura jau divas nedēļas neatbild uz telefona zvaniem, kur nu vēl atved naudu) viss ir smalki izstāstīts iepriekšējā dienasgrāmatas ierakstā.
Atgādinu, ka viņas mašīnai pagalam akumulators, saplīsuši divi datori, telefons nomiris, mamma Argentīnā sasilmusi, tai nosūtīta nauda, turklāt parādījies vecs mīļākais. Šodien aina jau pavisam traģiska - man pārsūtot vēstuli, viņa ir aizmirsusi izdzēst savu vēstuli līgavai, kurā vēsta, ka ir pārslimojusi dengvi, bet fotogrāfe (tas ir - es) nevarot iesniegt retušētās bildes ātrāk kā divu nedēļu laikā. Kā ar dengvi es tiešām nezinu, man viņa vakar izskatījās tīri sprauna, bet pilnīgi noteikti zinu, ka jau vairāk kā nedēļu mēģinu viņu dabūt rokās, jo līgavai domātais disks bija gatavs divu dienu laikā.
Bet tas viss nav nekas salīdzinājumā ar vietējās krievu izcelsmes līgavu kleitu šuvējas stāstiem. Saskaņā ar tiem pēc astoņiem mēnešiem mēs varēsim iepirkties viņas zīmola vīriešu apģērbu veikalā lidostā, kurā būs vīriešu apģērbi (tas nu pats par sevi), aksesuāri, kā arī virtuves piederumi, dvieļi, portatīvo datoru apvalki, kancelejas preces un vēl šādi tādi nieki. Šobrīd topot skices. Mārcis teju tika iesaukts viņas asistentu pulkā, es pieņemta par katalogu fotogrāfi un ceļojums ar sapņu kuģi varēja sākties. Kaut kur pa vidu mēs piestājām viņas vecajā (šābrīža) darbnīcā, lai uzbūvētu otro stāvu un izveidotu nelielu (desmit vienību) līgavu kleitu kolekciju. Bet pagaidām palikām pie tā, ka viņa mani ieteiks saviem, bet es viņu - saviem klientiem. Un vēl pa ceļam uz mājām viņa atzinās, ka dažkārt mēdz būt tik dziļi klusuma periodi, ka vairākas nedēļas neviens klients nezvana.
Bet Meksikas prezidents Kalderons pāris dienas atpakaļ paziņoja, ka krīze ir beigusies.

Nav komentāru: