sestdiena, 2009. gada 14. novembris

Stāsti turpinās

Toms raksta kā viņš sarod ar Meksiku. Es, jāatzīst, vēl neesmu saradusi.
Šodien stāsti turpinās. Mana kāzu rīkotāja, par kuru jūs varat lasīt iepriekšējos ierakstos, ir iekūlusies ķibelē. Viņa ir iedevusi līgavai manu epastu, jo vēlējās atkratīties no ņemšanās ap fotogrāfijām kādas žurnāla publikācijas sakarā.
Izrādās, ka līgava jau par fotosesiju ir samaksājusi, tikai nauda nav nonākusi līdz pareizajām (manām) rokām. Būs notērēta vai nu dengves ārstēšanai, mašīnas akumulatoram, slimajai mātei vai bijušajam mīļākajam. To līdz pirmdienai viņai nāksies atrisināt, vai nu arī sanāks ļoti nesmuki. Es apsolu.
Pasākumu rīkotājs, kuram rādīju savu portfolio, savukārt man piedāvāja doties ceļā ar savu sapņu kuģi. Mirklī mēs jau strādājām blakus štata gubernatora meitas kāzās, man bija jāapkalpo trīs pasākumi vienā vakarā. Ceļojums gan ātri beidzās, jo bijām atbraukši, bet sausais atlikums ir: vai es nofotogrāfēšu viņa māsas kāzas (lēti)?
Vakarā zvanīja aģentūra, lai pajautātu cik maksās 260 apavu fotogrāfiju kataloga nofotogrāfēšana. Šis gan nav nekāds stāsts, bet patiesība. Jābildē būs tikai piecas dienas, 10 stundas katru dienu. Nav ne jausmas kā tas ir iespējams, bet šeit ir Meksika.

Nav komentāru: