Atceroties tās dienas, es daudz domāju par Pēteri un Aiju, kuri mums toreiz bija blakus. Mana mūža sarežģītākajās dienās sniegto stipro un mierīgo drauga plecu. Kaut kur dziļi sirdī tika saukauts eiropiešu mājas bērns, lai dotu vietu trauslam pasaules pilsonim. Hahahā!
Un es joprojām vēlos tikai vienu - spēt būt Meksikai tikpat noderīgai kāda tā ir man. Atrast vietu, nolikt somu un nebeigt brīnīties.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru