Vistrauslākais ir idejas. Es tās jūtu kā tauriņu barus, kairinošus un nenoteiktus. Vienu noformulēt un saglabāt ir varoņdarbs. Tad to atrast un vajadzīgajā vietā vilkt ārā un likt lietā ir virtuozitāte. Bet dažkārt tu gaidi, ceri un lūdz, un pašā visgrūtākajā brīdī tie kā tauriņi atlido, paši sēžas pareizajās vietās.
Gatavojos fotosesijai, idejas mudž pilna galva, cenšos tās klasificēt un uzticēt kādam vajadzīgo detaļu atrašanu. Tajā pašā laikā ceru, ka īstajā brīdī mūs piemeklēs kāda dāvana. Tāda dāvana, kuras klātbūtni šobrīd var tikai apjaust.
Ar vīru Krišu (Kristianu Šicu), viņa mammu Edīti un dēlu Kārli (7) dzīvojam Meksikas kūrortpilsētā pie Klusā okeāna. Rančo ir 70 augļu koki un krūmi, suņi, kaķi un vistas. Esmu kāzu fotogrāfe. Pandēmijas laiks man māca dārzniecību un vistkopību. Šo blogu sāku rakstīt pirms 12 gadiem kad ieradāmies Meksikā. Kad uzzināju, ka esmu stāvoklī, to pārtraucu rakstīt. Tagad, brīvā laika un lasītāju mudināta, atsāku.
1 komentārs:
Ō, Eva šis ir ļoti trausls raksts, kā arī vērtīga dāvana tiem, kas dara pa tiesi patiesi un paļaujas uz īsto brīdi ...
Ierakstīt komentāru