Un tagad iedomājieties - tērpu mēksliniece no Parīzes atver viesnīcu divu stundu braucienā no Vajartas. Nost no tūrisma takas, Tuito. Mūsu ekspedīcija iegadās tajā virzienā, rezervējam nakstmājas.
Tuito ir vidējā aritmētiskā Meksikas kalnu pilsētiņa. Lauku cilvēki. Audzē apelsīnus, govis, kafiju, dzen raisiju (raicilla - tekila no meža agaves).
Pāris kvartālus no centra atrodam lielu, oranžu mūri. Runājam domofonā (!), drīz galvu pabāž ap 40 gadu veca, glīta francūziete. Stāvot uz putekļainās ielas un veroties iekšā, negribas ticēt savām acīm - metāla kalumi, mirdzošas lustras un pirmajā stāvā butiks, kurā viņa tirgo savus tērpus. Iekšpagalmā dārzs ar prāvu baseinu un nelielu zoodārzu. Mūsu rezervētajā numuriņā pie katras sienas vismaz ir pa vienai, bet citviet vairākām bildēm ar Eifeļa torni. Arī pie baseina vīd metālā izkalts, ar eglīšu lampiņām apvīts tornis. Secinājums - Parīzi šeit simbolizē Eifeļa tornis, krustām šķērsām saviestie mākslīgie ziedi un boa.
Pēc pastaigas pa pilsētu, viesnīca šķiet vēl spocīgāka. Gluži kā indiāņu lādē atrasta perlamutra plastmasas rota. Šorīt izbaudījām peldi baseinā, bet tad ātri taisījāmies prom. Uz putekļainās ielas satikām saimnieci nākam ar iepirkumiem. Izmeklēti ģērbusies, pieklājīgi krāsota, tomēr tik neiederīga. Es domāju, kā tas ir būt tik tālu no mājām, bet ar tik stipru vēlmi parādīt savu piederību citviet.
Ar vīru Krišu (Kristianu Šicu), viņa mammu Edīti un dēlu Kārli (7) dzīvojam Meksikas kūrortpilsētā pie Klusā okeāna. Rančo ir 70 augļu koki un krūmi, suņi, kaķi un vistas. Esmu kāzu fotogrāfe. Pandēmijas laiks man māca dārzniecību un vistkopību. Šo blogu sāku rakstīt pirms 12 gadiem kad ieradāmies Meksikā. Kad uzzināju, ka esmu stāvoklī, to pārtraucu rakstīt. Tagad, brīvā laika un lasītāju mudināta, atsāku.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru