Tie paši latvieši, kuriem pirms trim mēnešiem piemeklējām māju, rītdien ierodas Vajartā. Es būšu kāzās, tādēļ man netiks tā laime viņu sveikt ar bienvenidos!
Māja izvēdināta, pieslēgta gāze (tā negāja tāpēc, ka ventilis aizslēgts, bet tas ir tik moderns, ka tikai viens puika māk atslēgt). Pieslēgts internets (uz galda stāv melna kaste, vadu neredz, bet blakus ir puiša telefons, kurš zinās kur iespraust un kā pieslēgt). Atindēta siena (pirmajā lasījumā bija plāns atrakt metru platu vagu, bet šodien pieķēru strādniekus pusmetru ārsienas flīzējot, lai čūskām un skorpioniem (potenciālajiem, protams) kājas slīd). Man šis risinājums šķiet uzjautrinoši nejēdzīgs, jo skaidrs, ka pēc nedēļas vismaz pāris flīzes atlēks un tiks izbrīvēta rāpuļu taka. Turklāt čoras (caurspīdīgas ķirzakas) ļoti veikli joņo pa manu flīzēto vannas istabu, kurš ir teicis, ka citiem rāpuļiem flīzes sagādās grūtības?
Saklājām gultas, vienu brīdi šķita, ka viena guļamistaba ir pazudusi, bet mājas saimnieki mani ātri veda pie prāta, ka mājā ir tieši tik daudz istabu cik solīts. Bet situācija, ka pazūd un atrodas istabas ilustrē to, ka māja ir liela un stūru daudz.
Ak, kā gaidām!
Ar vīru Krišu (Kristianu Šicu), viņa mammu Edīti un dēlu Kārli (7) dzīvojam Meksikas kūrortpilsētā pie Klusā okeāna. Rančo ir 70 augļu koki un krūmi, suņi, kaķi un vistas. Esmu kāzu fotogrāfe. Pandēmijas laiks man māca dārzniecību un vistkopību. Šo blogu sāku rakstīt pirms 12 gadiem kad ieradāmies Meksikā. Kad uzzināju, ka esmu stāvoklī, to pārtraucu rakstīt. Tagad, brīvā laika un lasītāju mudināta, atsāku.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru