Pēdējās dienas pirms lietus sezonas sākuma.
Mēs ar Alisi mokāmies ar apetītes zudumu, vakaros pietūkušas kājas un nav iespējams iemigt.
Tā kā naktīs nelīst, rīti aust sutīgi. Drīz uzlec sarkana saule virs mūsu palmu birzs un sākas cepiens. Ap vieniem dienā tas pāraug bliezienā, starp diviem un četriem uz ielas rādīties diez kas nav. Vakaros karstums lēni atlaižas, bet tad ēkas atdod savu dienā iegūto siltumu. Temperatūra ir ap 33 grādiem, naktīs - 26, mitrums tuvu 100 procentiem.
Vajartā ir sākusies vasara - daudzi uzņēmumi no 2 līdz 4 nestrādā, uz ielām un darbavietās guļ cilvēki, meksikāņi satiekoties izvairās skūpstīties, jo pār vaigiem līst sviedri. Krišs nopirka ap galvu liekamo sviedru stīpiņu tenisam, jo spēlējot sviedri kož acīs.
Es zinu, ka klimata apraksts skan šausminoši, bet mēs izbaudām šo laiku - vasara Vajartā ir intensīva un romantiska.
Nākamnedēļ sākas fotosesija, rītdien ierodas klients, bet parīt - modeles. Bet pagaidām vēl vienas kāzas jānodod un čupu čupām bildes jāatver.
Ar vīru Krišu (Kristianu Šicu), viņa mammu Edīti un dēlu Kārli (7) dzīvojam Meksikas kūrortpilsētā pie Klusā okeāna. Rančo ir 70 augļu koki un krūmi, suņi, kaķi un vistas. Esmu kāzu fotogrāfe. Pandēmijas laiks man māca dārzniecību un vistkopību. Šo blogu sāku rakstīt pirms 12 gadiem kad ieradāmies Meksikā. Kad uzzināju, ka esmu stāvoklī, to pārtraucu rakstīt. Tagad, brīvā laika un lasītāju mudināta, atsāku.
2 komentāri:
hmmm... ka tikai mums Jāņu ballīte nav jāpārceļ uz DFi..... :)))
Nekādu atrunu, brauc tik šurpu: ja veiksies, tad ielīs!
Ierakstīt komentāru