Meksikāņa gods

Šīvakara kāzas bija neierastas - precējās izglītota amerikāniete ar puisi no vienkāršas meksikāņu ģimenes. Baznīcā līgavas ģimene mēģināja izturēties toleranti pret līgavaiņa ģimeni - tēvu rūtainā kreklā un ne pirmā svaiguma džinsās, māti vienkārši ģērbtu un sandalēs. Viena baznīcas puse izskatījās kā no žurnāla (kā nu ne, ģērba Poļina), bet otra kā no Pitillal - meksikāņu strādnieku šķira ar neskaitāmām māsām un brāļiem. Līgavainim ir 20 tantes un onkuļi, katram ir vidēji pa 4-7 bērniem. Izskatījās, ka ieradusies bija lielākā daļa, mazākajam pāris mēnešu. Līgavas tēvs cēli staigāja pamīšus ar video un foto kameru, mamma lasīja psalmus un visādi piedalījās ceremonijā, bet ejas otrajā pusē klusi un pazemīgi sēdēja līgavaiņa vecāki.

Situācijas svara kausi sasvērās uz otru pusi vakarā, kad uz Kvāles upes salas restorānā kāzu viesus sagaidīja mariači. Kad jau atkal tika nospēlēts obligātais repertuārs "La Bamba", "Guadalajara, Guadalajara" un citi gabali, kurus gaida tūrists, redzot mariači orķestri, līgavaiņa tēvs par 100 peso nopirka dziesmu, kuru pats izpildīja. Dziesma bija par meksikāņa godu; par to, ka ne viens vien miljonārs vēlētos tādu dzīvi kāda ir viņam. Kvēli vicinot rokā Corona pudeli, viņš pārliecināja visus, ka ir laimīgs, priekšnesums tika sveikts ar kvēliem aplausiem.
Pēcāk izrādījās, ka Amerikas radiem pat fotogrāfēties grupās šķiet eksotiski, bet līgavaiņa tēvs kā pirmās dejas laikā ar mammu uzkāpa uz deju grīdas, tā arī nenokāpa. Viņš prot ar mariači dziedāt, savu sievu izdancināt un alus pudeli rokā noturēt (arī tostu laikā, kad visiem tika ieliets dzirkstošs vīns). Viktors teiktu, ka tas ir vīrietis, kurš spēj pats pie sevis pievilkties.

Līgavaiņa brāļuks (apmēram piecgadnieks) arī saņēmās dūšu uzlūgt līgavu. Ar cieņu un nopietnu skatienu viņš vadīja lielo, balto sievieti pa deju grīdu. Tā aug laimīgi vīrieši, es domāju.