pirmdiena, 2010. gada 22. novembris

Kāzu maizes garoza

Tagad, kad nofotogrāfētas 22 kāzas (šodien bildējamas 23., atkal Andale), sāku saprast, kādēļ visi saka, ka kāzu fotogrāfa darbs ir smags. Fotogrāfēt nav smagi. Līdz ceremonijas beigām fotogrāfēt ir pat patīkami un interesanti. Kaut kā var pārdzīvot arī grupu fotogrāfijas, sevišķi meksikāņu kāzās, viņiem sastāties un smaidīt ir asinīs. Tad visi dodas iedzert kokteili un drīz pēc tam pavakariņo. Šis ir viens no maniem mīļākajiem brīžiem, jo pēc tam, kad apkalpoti viesi, baro darbiniekus. Pagājušajā un aizpagājušajā nedēļā pie katliem bija Vajartas visslavenākais pavārs Thierry Bluet; zem viņa goda ir darbiniekiem dot sliktāk servētu ēdienu kā viesiem.
Tad pirmais valsis (grūti, bet joprojām patīkami un interesanti), salūts - ļoti grūti, sevišķi maza budžeta kāzās, jo ilgst tikai 1-2 minūtes un visi grūstīdamies saskrien virsū jaunajam pārim. Šajā brīdī no mūsu maiņas sākuma ir pagājušas apmēram 4-5 stundas un palikušas tikpat. Esam apmierināti, neesam noguruši, viss kārtībā.
Tad sākas dejas. Meksikāņi kāzās dejo kā traki, neaicināmi, zāles grīda stāvgrūdām, ja nepietiek vietas tur (kā, piemēram, vakardienas kāzās), tad dejo brīvākajās vietās starp galdiem. Dejo arī vecmāmiņas un vectētiņi, par mammām un tētiem nerunājot. Pie galdiem sēžot nepaliek neviens, arī grūtnieces un klibie ne. Dejo skaisti, dažādas dejas dažādos soļos. Kad uzliek rančeras, tad vispār ir ko redzēt. Bet fotogrāfa lāsts ir tas, ka tagad gan visi grib piestāties klāt jaunajam pārim un nofotogrāfēties. Atlikušās stundas paiet fotogrāfējot aizvien jautrākās pozās aizvien sarkanākiem deguniem sastājušos svinību viesus līdz līgava vai nu met pušķi un līgavainis - saucamo prievīti, vai arī sagriež torti. Tā nu vakars paiet pušķi un torti gaidot.

Amerikāņi fotogrāfam maksā pa stundām, tāpēc nav jāgaida torte, bet plkst. 11. Laiks pēc vakariņām sastingst - amerikāņi nedejo, bet ākstās uz deju grīdas, dzer ātri, bieži nenovalda smalko robežu un grib kādam pa visu varu iet virsū. Un te nu pa rokai esam mēs. Nekas briesmīgs līdz šim nav noticis, vien Toms apliets ar kādu lipīgu šķidrumu, man uzrodas pa kādam pielūdzējam vai vismaz kādam, ar kuru jārunā. Atšķirībā no Latvijas šeit reti kāds vēlas apspriest foto tehniku un apstrādes iespējas, biežāk mūsu izcelsmi, klimatu Latvijā un izteikt komplimentus.

Pirms kāpšanas mašīnā - crosscheck, un tad kluss mājupceļš. Nav spēka ne paļurkstēt.

1 komentārs:

Toma Likstas Mexikā teica...

Dejo arī klibi un akli kā novēroju uz kutera, kad šķērsojām līci. Gvatemaliešu kāzas - tās ar tām trakajām gružu kastēm fonā un ministru, kurš izstāstīja, ka uz mēness ir pilsētas un milzīgas rores.