Šorīt ar Poļinu ielēcām zilajā vabolē un gaišajiem matiem pa atvērtajiem logiem vējā plīvojot, aizlaidām uz blakus štata ceļu policiju. Uz blakus štatu tādēļ, ka Vajartā esot rindas, viss ļoti stingri, esot pat jākārto teorētiskais eksāmens un braukšana. Najaritā viss esot vienkāršāk.
Mazpilsētas iepirkšanās centrā ierīkotais policijas birojs ir diezgan patukšs. Noskaidrojam cenu - Ls 20, nepieciešamos dokumentus - pase, FM3 un dzīvesvietas pieraksts (sarunāju ar Araseli, lai nogalvo, ka dzīvoju viņas mājā Buserijās). Būšot jāraksta arī teorētiskais eksāmens. Poļina mani brīdināja, ka pirms tā uzliks kaseti, lai noklausāmies teoriju un vēlāk atbildam uz jautājumiem. Bet ūsainais policists, noskaidrojis, ka drusku protu spāniski, mani nomierināja, ka eksāmenu palīdzēs uzrakstīt. Vai būs arī jābrauc, viņam jautāju. "Es Tev uzticos", viņš man atbildēja.
Eh, būtu bijis FM3 līdzi, jau šobrīd varētu lielīties ar Meksikas tiesībām.
Ar vīru Krišu (Kristianu Šicu), viņa mammu Edīti un dēlu Kārli (7) dzīvojam Meksikas kūrortpilsētā pie Klusā okeāna. Rančo ir 70 augļu koki un krūmi, suņi, kaķi un vistas. Esmu kāzu fotogrāfe. Pandēmijas laiks man māca dārzniecību un vistkopību. Šo blogu sāku rakstīt pirms 12 gadiem kad ieradāmies Meksikā. Kad uzzināju, ka esmu stāvoklī, to pārtraucu rakstīt. Tagad, brīvā laika un lasītāju mudināta, atsāku.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru