Krišs teica, ka ir paēdis un mani nesaprot, es viņam atbildēju, ka pati sevi sen nesaprotu. Jebkuru darbu 14 stundas bez pārtraukuma darīt ir smagi, bet fotogrāfēt - ai... nu ko tur. Labi, ka mums ir lielo fotosesiju rūdījums, pretējā gadījumā vai nu karoti noliktu vai arī pekas atstieptu.
Sagruvušā tilta dēļ kāzas aizkavējās 2,5 stundas. Tiesnesis stāvēja sastrēgumā, tādēļ nebija, kas laulā. Viņam nebija iespējas izkāpt no mašīnas un tālāk doties kājām kā man pagājušonedēļ.
Mūsu kolēģi videogrāfi ar trim kamerām, četru cilvēku sastāvā šīs kāzas neuztvēra kā sevis cienīgu izaicinājumu. Pastāstījuši Tomam, ka par viņiem interesējas lielas filmu studijas no Losandželosas (neatceros, kas tieši - XX Century Fox vai kas līdzīgs), viņi apcerīgi sēdēja ar aliņiem rokās, gumijas klikatām kājās. Vakarā viņus pieķērām vienam otru intervējot, kad gājām prom, viens no viņiem bija galvā uzlicis līgavas meitas vainadziņu, bet otra soļi bija smagi un nevarīgi. Tikai dažus īsus mirkļus atceramies redzējuši viņus filmējam jauno pāri. Nespējam vien sagaidīt nofilmēto samontētu solītajā 30 minūšu filmā.
Toties līgavas radi šodien nopirka dažas no mūsu bildēm, ar kurām bija izdekorēta ieeja viesnīcā. Sen nebiju redzējusi savas bildes lielas un pie sienas, nu gluži kā izstādē. Pēc tam cita bildēšana.
Ar vīru Krišu (Kristianu Šicu), viņa mammu Edīti un dēlu Kārli (7) dzīvojam Meksikas kūrortpilsētā pie Klusā okeāna. Rančo ir 70 augļu koki un krūmi, suņi, kaķi un vistas. Esmu kāzu fotogrāfe. Pandēmijas laiks man māca dārzniecību un vistkopību. Šo blogu sāku rakstīt pirms 12 gadiem kad ieradāmies Meksikā. Kad uzzināju, ka esmu stāvoklī, to pārtraucu rakstīt. Tagad, brīvā laika un lasītāju mudināta, atsāku.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru