Kam amerikāņu sapnis, kam murgs

Vakar atgriezos Las Caletas pludmalē, kur kāds pāris ar astoņiem viesiem piepildīja savu sapni - apprecēties okeāna krastā. Turpat, kur ved tūres ar kuģīšiem un gar krastu kā klimpiņas okeāna viļņos šūpojas peldvestēs tērpti tūristi, bet garām laiku pa laikam aizsoļo par indiāņiem ietērpti aktieri.

Kad iegāju bungalo, jautāju sievietei pie spoguļa, kur lai meklē līgavu. Man vajadzēja valdīt par savu sejas izteiksmi, kad viņa atbildēja, ka pati vien esot. Drīz parādījās arī stipri vecāks, bet miesasbūvē līdzīgs līgavainis, viņa padsmitgadīgais dēls, kurš izskatās, sasniegs vēl iespaidīgākus miesas apjomus. Dziļi sirdī es zināju, ka reiz man nāksies fotogrāfēt smagsvara kāzas, bet situāciju tas nekādi neatviegloja.

Un viņu dzīve ir grūta. Kalnā uzkāpt ir KalnĀ UuuZkāaapt..., divi trepju pakāpieni ir divreiz grūtāk pārvarami kā viens trepju pakāpiens. Uz tuvējajām 30m attālumā atrodošajām klintīm puse no viesiem negribēja doties... attāluma dēļ. Galu galā glīti nofotogrāfēju kāzas, kāzu organizatore mani uzsēdināja uz kāda tūres katamarāna un stundu devos tieši uz mūsu ielas galā atrodošo ostu.

Uz katamarāna bijām apmēram simts cilvēku, atvērts bārs (dzer cik lien), dīdžejs un animatori. Animatori ir kādi 3-4 jaunieši, kuri izskatās gluži kā parasti tūres apmeklētāji, bet viņu darbs ir iekustināt publiku. Dīdžejs sāka ar drošo dziesmu (ieliku, lai nu jums arī tiek), kura spēj satrakot jebkuru amerikāni. Pavisam drīz viss kuģis - jauns vai vecs leca dejas, skrēja  virtenēs, māja ar rokām un dziedāja līdzi. Kad mani sazvanīja Krišs, nācās atzīties, ka esmu ellē. Šādos brīžos man vajadzētu nevis patverties telefona spēlītē, bet fotogrāfēt. Aizvien vairāk cienu meksikāņus, kuriem ikdienā nākas izklaidēt amerikāņu tūristus. Viņus var viegli atpazīt citu meksikāņu vidū - ar balto cilvēku viņi runā kā ar garā vāju.