Vakardien vakarā kā tāda klusa un izlijusi pelīte ielidoja modele brazīliete. Es mēģināju sazīmēt viņas īpašo skaistumu, bet bija tumšs un lija. Kad mani šorīt pussetiņos rītā modināja vizāžiste, es apskatīju viņu grimmētu un ar īsto frizūru, bet joprojām sev klusībā jautāju kur ir noslēpums. Un tikai tad, kad pieliku acij kameru, un atskanēja pirmā nospiestā slēdža klikšķis, manā priekšā sākās brīnumu parāde.
Viņa lija kā ūdens, viņa šalkoja kā vējš, pār viņas acīm pārslīdēja dūmaka un atspīdēja zvaigznes. Viņa stāstīja stāstus, mainoties kā mākoņi debesīs.
Aizvējā, saules pusē, pie baseina bija stipri vairāk kā vidējie šodien paredzamie+35. Man šķita, ka strādājam mūžību, bet paskatījos pulkstenī un bija tikai pusdivi. Mēs bijām paveikuši vairāk kā parasti tiek ieplānots vienā dienā.
Ap septiņiem vakarā fotosesiju beidzām. Ar baudu ielikos turpat baseinā un sastingu: ūdens šeit ir atdzesēts!
Ap astoņiem mēs atdevām aksesuārus,
ap deviņiem izstāvējām rindu lielveikalā,
bet ap desmitiem atvērām vīnu.
Ap vieniem naktī mēs beidzām atlasīt fotogrāfijas,
lai ap pusdiviem izsūtītu šodien paveikto "Lamatām" Latvijā.
Ap diviem naktī (vai desmitiem rītā) tur sāksies darba diena.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru