Ar vīru Krišu (Kristianu Šicu), viņa mammu Edīti un dēlu Kārli (7) dzīvojam Meksikas kūrortpilsētā pie Klusā okeāna. Rančo ir 70 augļu koki un krūmi, suņi, kaķi un vistas. Esmu kāzu fotogrāfe. Pandēmijas laiks man māca dārzniecību un vistkopību. Šo blogu sāku rakstīt pirms 12 gadiem kad ieradāmies Meksikā. Kad uzzināju, ka esmu stāvoklī, to pārtraucu rakstīt. Tagad, brīvā laika un lasītāju mudināta, atsāku.
svētdiena, 2009. gada 14. jūnijs
Vakars, kad skaistā kaimiņiene neatnāca ciemā
Skaistā kaimiņiene sestdien solījās nākt uz vakariņām. Bijām uz tirgu, nopirkām garneles, aknas, sieru — plānā bija galdā celt trīs dažādas kanapē maizītes. Ap astoņiem izliecos pa logu un pajautāju viņas dzīvokļa biedrenei radiniecei, kad tad abas būs klāt. Viņa neko par ciemos iešanu nezinot, un kaimiņienes pašas arī mājās nav. (Tajā brīdī kaķis mūsu dārzā nomedīja kaut ko lielu un pelēku, ko aizvilka aiz kaktusa.) Būs kaut kur ar huaniem aizdauzījusies. Sēdējām abi izcilas kanapē maizītes ēzdami, visādus plānus kaldami. Nemaz tik bieži tā nenotiek. Vakars bija ļoti izdevies.
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru