Sēžu uz terases un strādāju — gatavoju fotogrāfijas izstādei un katalogam, līdz mani pārtrauc lietus. Mākoņi pazuduši melnos un baltos mākoņos, vienā naktī uzziedējuši no sausuma letarģijas pamodušies koki. Manā dārzā kā tādas zaķa ausis spožas, tumšzaļas lapas ir saslējuši iepriekš vārguļojošie nezināmās izcelsmes augi. Zibeņo. Minūti nav elektrības. Tad atkal ir. Tad nav... Rītdien nopirksim strāvas nodrošinātāju datoriem.
Ar vīru Krišu (Kristianu Šicu), viņa mammu Edīti un dēlu Kārli (7) dzīvojam Meksikas kūrortpilsētā pie Klusā okeāna. Rančo ir 70 augļu koki un krūmi, suņi, kaķi un vistas. Esmu kāzu fotogrāfe. Pandēmijas laiks man māca dārzniecību un vistkopību. Šo blogu sāku rakstīt pirms 12 gadiem kad ieradāmies Meksikā. Kad uzzināju, ka esmu stāvoklī, to pārtraucu rakstīt. Tagad, brīvā laika un lasītāju mudināta, atsāku.
otrdiena, 2009. gada 16. jūnijs
Līgošu kaut kur Briselē
No rīta ar kafijas tasi rokās atkal apmeklēju lēto aviokompāniju lapas un apstulbu — pēkšņi navigācija strādā un es ar pirmo rāvienu varu nopirkt biļeti no Kankunas līdz Briselei par Ls 144. Cik izmaksās ceļš līdz Kankunai un no Briseles? Izlidoju 23. jūnijā. Atpakaļbiļetes nav. Mans fotosesijas klients ir izvēlējies tīkamākās pludmales, kurās vēlas fotografēties, noīrējis lielu mašīnu (zina pat marku) un ir izplānojis katru dienu savās Ziemassvētku brīvdienās. Es joprojām nezinu, kā aizkļūt līdz Kankunai un nonākt no Briseles līdz Latvijai vēl šomēnes.
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru