Kankuna

Pilots saka, ka mēs lidošot uz Tihuanu. Tad atvainojas, un paziņo, ka uz Kankunu. Tad atkal apgalvo, ka ja viņam neaplaudēšot, tomēr uz Tihuanu. Visbeidzot nosēžamies džungļu ieskautā un pludmales smilšu noklātā pussalā. Esiet sveicināti Tihuanā! Izkāpju Kankunas lidostā.
Mani sagaida Evelīna, vakaru notērzējam.

Nākamajā dienā ar Evelīnu devāmies uz pludmalēm. Tas zili zilais ūdens bukletos ir nevis ļoti fotošopā pārsātināts, bet slikti nodrukāts! Elektrotirkīzzils okeāns ir redzams aiz katras Kankunas viesnīcas. Kad nonākam pludmalē, neticu savām acīm. Iebrienu un neticu, izbrienu un neticu. Kā tik zils uz šīs planētas vispār var kas būt? Kādā palapas restorānā pasūtam ceptu zivi un pavadām manas visskaistākās atvadas Meksikā. Avioreiss ir atlikts un tā nu mēs dzīvojamies pa pludmalēm līdz vakaram. Evelīnas mazā meita Amanda dejo ar oficiantiem, panāk, ka arfas spēlētājs viņai vienai spēlē putniņdeju un mēs trijatā esam pavadījušas brīnišķīgas dienas.