Odrijai jautāju, vai viņa atceras to, ka maza bija Meksikā un redzēja okeānu. Pelikāni arī bija, saku. Viņa piemiedz acis un caur asarām apsmaidas. Tad apsmejas. Rītdien Odrijas dzimšanas diena. Pirms gada lauzīju rokas, dedzināju svecītes Vecrīgas Magdalēnas katoļu baznīcā, gaidot, kad Odrija nāks pasaulē. Tagad viss ir mainījies, bet ar Meksikas tanti viņai joprojām ir savas īpašās attiecības.
Kad piebraucam apskatīt izstādes vietu Ķīpsalā, Odrija jau klanās miedziņā. Vēlāk, kad degustējam rītdienas svētku tortes paraugu Rubuļu pagalmā, viņa, viscaur apbērta ar kanēli, jau atkal smejas un bauda vispārēju atzinību.
Šobrīd izsūtu ielūgumus uz izstādes atklāšanu. Visi, kuri vēl kaut kāda iemesla dēļ tādu nav saņēmuši, vienalga ir laipni aicināti un mīļi gaidīti sestdien 15.00 Ķīpsalas bumbiera promenādē!
Ar vīru Krišu (Kristianu Šicu), viņa mammu Edīti un dēlu Kārli (7) dzīvojam Meksikas kūrortpilsētā pie Klusā okeāna. Rančo ir 70 augļu koki un krūmi, suņi, kaķi un vistas. Esmu kāzu fotogrāfe. Pandēmijas laiks man māca dārzniecību un vistkopību. Šo blogu sāku rakstīt pirms 12 gadiem kad ieradāmies Meksikā. Kad uzzināju, ka esmu stāvoklī, to pārtraucu rakstīt. Tagad, brīvā laika un lasītāju mudināta, atsāku.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru