Zaķu papus

Sestdien tika atteikta mūsu svētdienas fotosesija, savukārt atgādināts, ka uz norunāto tikšanos pirmdien ir jābūt noteikti; tajā pašā sarunā otrdienas pēcpusdienā tika nolikta tikšanās sakarā ar fotostudijas izveidi Vajartā. Pēc īsas aritmētikas ap plkst. 15.15 secinājām, ka vienīgā iespēja ir izbraukt nekavējoties, lai atgrieztos pirmdien. Pretējā gadījumā zaudējam darba nedēļu. 16.00 izbraucām no Puertovajartas.

Un tā esam atpakaļ. Šajās 38h

• ēdām tikai švamjainu autobusa maizi un divas reizes viduvējus tako Gvadalaharā;
• savācām visas savas mantas Mehiko, visu savu iedzīvi;
• kaut kur pa vidu maketējām un uz Latviju sūtījām failus;
• braucām un braucām, aptuveni 26h kopskaitā ar lielajiem autobusiem, kādu 2h ar vietējas nozīmes autobusiem, 0,5h ar Araseli mašīnu, 1h ar 2 takšiem.

Darījām lietas, kuras nekad iepriekš nebija darītas:

• kaulējāmies ar nesējiem par dzeramnaudām, dažus lūgumus nevietā ignorējām vispār;
• es izlamāju rācijā taksometru stacijas Buserijas vadītāju;
• lūdzām autoostā kādai sievietei no viņas portatīvā datora nosūtīt failus;
• dzīvokļa īpašnieku par mūsu aizbraukšanu informējām brīdī, kad krāvām taksī mantas.

Krišs tikai nesa un nesa paunas, es sargāju iedzīvi un riktēju lietas. Lai nu kā, ir septiņi rītā, un visa mūsu iedzīve ir vienuviet uz Buseriju namiņa grīdas. Mati jau divas dienas nesukāti, pēc manis raud duša, bet spilvens ir kārdinošāks. Nebeidzamais pārbrauciens ir beidzies.