Naktī apkrita un saplīsa mūsu guļamistabas lielais spogulis. Troksnis bija apdullinošs. Krišs domāja, ka blakus mājai uzkritis betons, bet es visu vainu novēlu uz zemestrīci. Uztraucāmies, ko teiks Araseli, bet izrādās, ka mēs nemaz šajā notikumā neesam iesaistīti. Vakarnakt tieši tajā laikā pie Klaudijas esot atnācis mūsu blakusmājas mironis un nostājies blakus, pēc tam dvēsele klauvējusies arī pie loga. Un mums saplīsis spogulis. Viss skaidrs.
Mūsu istabas durvis stāv aizslēgtas, jo ir ieradusies Alma uzkopt māju. Alma par šo atgadījumu nedrīkst uzzināt. Klaudija nobijusies kā diegs. Izskatās, ka sasistais spogulis būs sliktāk glabātais notikums šajā mājā, jo apkārt staigā mazā Aleksa un par visu dzīvi interesējas. Viņa savus novērojumus nevar paturēt pie sevis, sen zināma lieta. Piemēram, kad dienas vidū joprojām nesukājusies klabinu datora klaviatūru, viņa viszinīgi secina, ka man patīk mazgāties vakaros.
Paradokss: mūsu apkopēju sauc Alma, un arī mironis sarunās tiek dēvēts par almu (alma — dvēsele). Nupat Klaudija teica Krišam: "Alma pārbīda visus priekšmetus mūsu mājās." Man nākas mirkli domāt, lai saprastu, par ko ir runa — dvēseli vai apkopēju —, jo par par abām tēmām Klaudija runā čukstus.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru