To, ka zaudēju saķeri ar Meksiku un atgriežos Austrumeiropā, pamanīju dienas otrajā pusē, kad man sāka kļūt tīri pieņemami visu dalīt "У нас" (ar to domāta Maskava), "У вас" (ar to domāta Rīga), "У них" (ar to domāta Meksika).
Sēdējām pludmalē un malkojām svaigu kokosriekstu sulu, bet sarunu atskaites punkts atradās okeāna viņā pusē. Runājām par to, par ko sievietes runā, kad paliek vienas - kā strādāts, kur ceļots, kur dzīvots, kā tik nav gājis.
Pēcpusdienā gaidījām mazo Poļinas puiku Janu pie virtuves galda, runājot par siļķu sālīšanu, rosola taisīšanu, dažādas receptes, pārtikas produktu atšķirības pārskatot. Un uz galda - siļķe kažokā.
Pagrieziena punkts ceļojumā bija ģimenes fotogrāfijas - radi, draugi, modesskates, skola, kāzas, dzimšanas dienas. Viss tik tuvs, tik pazīstams. Nu saprotu es Poļinas tēvu labāk (fotogrāfijā vienos tetovējumos puspliks pie virtuves galda ar šnabja pudeli un trim atvērtām konservu burciņām sēžot) kā mūsu kaimiņus, kuri 14. februārī izdekorējuši palmas, atsaukuši mūziķus un pagalmā svin skaistus dārza svētkus.
Atvērt mājas durvis un ieraudzīt Krišu ir atvieglojums. Tāds dīvains vienas dienas ceļojums.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru