Nostaļģija

Nu gan pienākuši laiki! Pēc šašliku vakara mūsu dārzā Poļinas mamma revanšējās ar mājās gatavotiem pelmeņiem un svaigi skābētiem kāpostiem savā mājā. Ar vaskudrānu apklāts galds, pirms katras glāzes tosts. Krišs ar Poļinas mammu diskutēja par Eiropas vēsturi, Latvijas okupāciju/atbrīvošanu, krievu apspriešanu, varoņu aizmiršanu. Vienubrīd zem galda spēru pa Kriša kāju stipri, dažbrīd bakstīju. Kriša skaļā balss dārdēja pa mazās mājiņas virtuvi, Poļinas mammai mazliet spīdīgas acis (dūmi? tekila? asaras?). Domāju, kas tas pieder pie virtuves sarunām un mūs jau drīz, pēc Poļinas atgriešanās, ielūgs atkal.

Vēl nesen es uzjautrinājos par Poļinas napoleonistiskajiem plāniem izveidot savu apģērbu zīmolu, bet tagad mana mute ir ciet - parīt viņa brauc uz Itāliju iepirkt audumu. Un vēl vairāk - mēs ar Krišu abi esam darbos iesaistīti. Diezgan dīvaina komada, nepamatoti ambiciozs projekts. Dažkārt šķiet, ka Poļinai pāris enģeļi iet pa priekšu lietas kārtodami. Ja mums izdosies, es nekad tam nespēšu noticēt.

Apmērm pirms gada bez peso kabatā, bet ar zīdainīti rokās Poļina atklāja savu atlejē. Pagājušajā nedēļā viņa uzklausīja komplimentus par moderno līgavas kleitu Lemmus kāzās. Lemmus ir Puertovajartas lielākā nekustamā īpašuma zivs. Tieši gada laikā viņa ir pieveikusi Puertovajartas virsotnes un nekādi nespēj rimties.