Šodien Stabucks kafejnīcā bija tikšanās ar kādu darba apģērba ražotājfirmas īpašnieku no Tepikas (ļoooti skaista pilsēta - lielceļi un betona džungļi).
Sarunu atklāja klients - iepazīstoties mani pārsteidzot ar enciklopēdijas cienīgām zināšanām par Latviju. Acis iepletusi, klausījos par abām neatkarības atgūšanām, par iedzīvotāju skaitu, Daugavu, valsts ieņēmumiem uz vienu personu pirms un pēc iestāšanās Eiropas savienībā, par krīzi un šābrīža situāciju, klimatu, kaimiņiem un citām niansēm.
Aizmirsu strēbt brūno dzērnienu café americano no papīra glāzītes, uz kuras turētāja ir uzrakstīts, ka saturs ir karsts un tādēļ bīstams.
Mazliet parunājām par katalogu, bet tad atkal par mani. Acīmredzot puisis bija redzējis augstāk pievienoto reklāmu, jo jautāja, vai es matus izlaižu tikai nedēļas nogalēs, kādā krāsā ir manas acis, vai meitenes Latvijā nenēsā stringus (skatoties Laumas kataloga Classic daļu). Pacietīgi atbildēju uz šiem un citiem ne mazāk mulsinošiem jautājumiem.
Paliku nesaprašanā - biju uz randiņu vai tikšanos. Viņa prognozes, ka ar šādām darbaspējām un talantu dažu gadu laikā ar vīru būsim miljonāri, ir ne mazāk mulsinoši klausīties. Pēc tikšanās mazliet pastaigājos, lai nosēstos uz zemes un nākot mājās, šūpoju brūnā šķidruma puspilno, remdeno papīra glāzīti un prātoju, cik tomēr patīkami ir katru dienu brīnīties.
Foto: Nils Vilnis www.vinils.lv
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru