Saule velk ēnu strīpas uz griestiem, smaržo kafija, Mārcis cep omleti. Sākas putnu dziesmām piebļauts rīts.
Tieši 9.45 Mārcis pa ceļam uz sporta zāli mani izvelk no mājas. Pārāk precīzi Meksikai - izbraukšanu uz interviju tupjot uz kāpnītēm pie aģentūras gaidu vairāk kā pusstundu. Kafejnīcā, strebjot katlā vārītu kafiju ar kanēli līdz iegūstu sirdsklauves, gaidām sievieti-personību-politiķi vēl stundu.
Un te nu viņa ir - iedvesmu smēlusies Donatellas Versače sejā, ar dimanta gredzeniem, uzlabotu dibenu, minikleitā un Porshe Cayenne atslēgām Louis Vuitton somiņā. Apmēram sešdesmit gadus veca, dziļām grumbām izvagotu seju, politiķa sieva un trīs bērnu māte, vecmāmiņa un sabiedrības balsts.
Atpakaļceļā no intervijas Liza (Maxwell žurnāliste) iebrauc kostīmu veikalā nopirkt sev pirāta kostīmu Mirušo dienas pastaigai. Ceļā viņa apgalvo, ka ir atkarīga no stresa, es viņu mierinu, lai atslābst, esam taču Meksikā.
Kad ierodamies aģentūrā, visi staigā jauno žurnāla numuru pie krūtīm piespieduši. Pirmajās lappusēs ar neprātīgu smaidu sejā esmu redzama arī es. Tā nu esmu nokļuvusi beidzot Meksikas ilustrēto mediju lapās. Esmu redzama arī fotostudijas reklāmā un milzumdaudz manu bilžu ir žurnāla lappusēs, par dažām no tām man ir prieks. Uz vāka vilcenes skatu lasītājiem raida Šakira.
Pēcpusdienā vannasistabas stūrī Mārcis atradīs pūkainu zirnekli, kādai čūskai dārznieks ar šķērēm nogriezīs galvu, mēs nokavēsim saulrietu, bet pēc tam visu vakaru čakli strādāsim.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru