Nepietiek ar to, ka šorīt saullēktā bildēju 150 dūjas (skatos un priecājos: laimīgais kalendāra klients!), Krišam nodega video karte. Viss ir sarežģīti. Gvadalaharas oficiālie Mac izplatītāji liek gaidīt 5-7 darba dienas, man bail pat iedomāties, ko tas varētu nozīmēt Meksikā.
Pusdienas laikā jāskrien bildēt 10 puišu portfolio (atnāca gan četri). Slepenajā salonā ne vēsts no konflikta, meistari pieklājīgi, ja ne iztapīgi, datorā vaļā stāv Slazdu mājaslapa.
Kad pēcpusdienā ar Noe nodevām kārtējās žurnāla bildes, es mēģināju sameklēt paskaidrojumus tēzei, kāpēc nepozētas bildes ir labākas par pozētām (jā, bet tomēr, kāpēc?)
Kad beidzot naktī izklumburējam no mājām, lai dotos uz lidostu pēc Grantiem, pie Wallmart mani sazvana Ingrīda - nokavējuši lidmašīnu, gulēs viesnīcā Mehiko vienu kvartālu no lielās katedrāles.
Skumji uz terases mutēs stumjam marinētas garneles un zivi, iztēlojamies, kā viņiem varētu būt lidostā gājis.
Rīt no rīta pie 150 dūjām ņemšu līdzi arī Krišu. Visiem ausis pilnas piestāstītas ar dūju stāstiem, sevišķi tādēļ, ka šīs nes vēstules. Un, kad viņas lido, gaiss šviukst kā kupla kleita.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru