Pirmās dzimšanas dienas svinības Meksikā nu vis nav nekāda joka lieta. Rīta puse pagāja gan ar pārsteigumiem "Dienas" publikācijas un tai sekojošo neticami pozitīvo komentāru dēļ, ar apsveikumiem un mazu paņurgāšanos ģimenes lokā.
Ineta ieteca pagatavot rosolu. Iepriekš ātri pamirkuši okeānā, ilgi dzīvojāmies pa lielveikalu, nopērkot teju visu, kas nepieciešams īsti labam rosolam. Atradām pat mazmazītiņus franču marinētus gurķīšus, skābu (!!!) krējumu, dilles (!!!), kuras garšoja pēc lakricas (pē).
Vakarā noteiktajā laikā ieradās Araceli ar draudzeni Žizeli. Krišs vēl cīnījās ap rosolu, Araceli skatījās manas izstādes atklāšanas bildes un priecājās, ka tejus visus atpazīst un, protams, liek sveicināt.
Tad es noriju mušu, jo/un pa durvīm ienāca Cecīlija - mūsu kaimiņiene, iepriekšējos bloga ierakstos saukta par raganu. Uzdāvināja zīda lakatu un krekliņu. Momentā ar vīna glāzi gandrīz iekrita acīs Žizelei (abas saplēsās, kur atrodas kolonija Roma Mehiko). Pēc otrās vīna glāzes sēdāmies pie galda cienāties ar rosolu, bet pēc trešās visas bija labi sadraudzējušās un ķērās pie kūkas. Izrādās, ka Cecīlijai ir ļoti latvisks raksturs. No ārpuses īgna, bet visādā ziņā gudra un sirsnīga dāma. Kad kūka bija apēsta, zvanīja pie vārtiem.
Ieradās "Mexkode" - trīs māsas ar draugiem, kopā septiņi cilvēki. Araceli, Žizele un Cecīlija ātri aizbēga. "Mexkode" ātri ķērās pie lietas un skaļi un priecīgi (ļoti, ļoti skaļi un priecīgi) smiedamies vien nodziedāja tradicionālo dzimšanas dienas dziesmu. Es gandrīz apraudājos. Visās dzimšanas dienās, kurās biju līdz šim bijusi, vienmēr vēlējos kaut reizi to nodziedātu arī man. Un nodziedāja arī. Un kā nodziedāja! Eh! Tad viesi ķērās pie rosola, Artūra rupjmaizes ar ķimenēm un tām dīvainajām dillēm. Vienubrīd starp smiekliem un kliedzieniem jutos kā skolas ekskursijā. Tad ieradās kaimiņš, lai palūgtu atbrīvot savu mašīnas stāvvietu un visi viesi, ātri vēl apskatījuši manas izstādes darbus un atklāšanas bildes, bija prom kā likts.
Tā vietā ieradās skaistā kaimiņiene ar vīru krimināladvokātu (ārkārtīgi smalku ūsiņu īpašnieku). Atkal rosols, rupjmaize ar biezpienu un vīniņš. Šobrīd rit jau sestā manas aktīvās ballītes stunda, bijušas trīs svinības. Visvairāk biju baidījusies sajusties vientuļa, bet tas nu nekādā ziņā nenotika.
Ak, jā. Tas gadījums ar to blociņu. Sāku rakstīt vēlēšanās un atskārtu, ka nekā jauna un radikāla ko vēlēties man nav. Noliku malā, lai gaida Jauno Gadu. Tas taču laikam nozīmē, ka esmu sasodīti laimīga.
Attēlā: Mexkode viesi īsi pirms došanās mājup.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru