Nupat smuki ienācu pa lieliskās Puertovajartas mājiņas durvīm. Izstāde ceļā aizkavējusies (brīnums, ka es ne), bet citādi viss, ieskaitot Artura dāvināto rupjmaizi, ieradies.
Ak, jā, esmu pazaudējusi (visticamāk vieglās sirdstriekas laikā pie Mexicana reģistrācijas) savu migrācijas papīrīti, kurš vēstīja, ka veselas 180 varu dzīvoties bez bēdu. Būs kaut kas jādomā.
Ar vīru Krišu (Kristianu Šicu), viņa mammu Edīti un dēlu Kārli (7) dzīvojam Meksikas kūrortpilsētā pie Klusā okeāna. Rančo ir 70 augļu koki un krūmi, suņi, kaķi un vistas. Esmu kāzu fotogrāfe. Pandēmijas laiks man māca dārzniecību un vistkopību. Šo blogu sāku rakstīt pirms 12 gadiem kad ieradāmies Meksikā. Kad uzzināju, ka esmu stāvoklī, to pārtraucu rakstīt. Tagad, brīvā laika un lasītāju mudināta, atsāku.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru