Tepat aiz stūra pie paša lielveikala kā tāda milzu viesnīca pietauvojies prāmis, tirdziņš blakus sit augstu vilni, solists un pavadītājs, kurš spēlē uz absolūti klasiskas čimčidrilkas, atskaņo dažādas populāras melodijas. Apsēžos strūklakas vidū un noskatos - cilvēki ēd, dzer, fotogrāfējas. Esmu atgriezusies mūžīgo svētku pilsētā.
Ar vīru Krišu (Kristianu Šicu), viņa mammu Edīti un dēlu Kārli (7) dzīvojam Meksikas kūrortpilsētā pie Klusā okeāna. Rančo ir 70 augļu koki un krūmi, suņi, kaķi un vistas. Esmu kāzu fotogrāfe. Pandēmijas laiks man māca dārzniecību un vistkopību. Šo blogu sāku rakstīt pirms 12 gadiem kad ieradāmies Meksikā. Kad uzzināju, ka esmu stāvoklī, to pārtraucu rakstīt. Tagad, brīvā laika un lasītāju mudināta, atsāku.
ceturtdiena, 2009. gada 23. jūlijs
Atpeldējusi viesnīca un sākušās skolēnu brīvdienas
Lai arī sutīgs un trūkst gribasspēka kaut kur doties, tomēr saņemos un vakarā samusinu Krišu pārbaudīt saulrietu tuvējā pludmalē tepat aiz lielveikala, tieši pirms Filipa Starka projektētās Ikonas. Ir skolēnu vasaras brīvlaiks, pilna pludmale meksikāņu tūristu un dažādu derīgu lietu tirgoņu. Pēc zāles legalizācijas parādījušies jauni piedāvājumi: "Tatoos, fishing, pipa..." Pipa nozīmē tieši to, ko jūs domājat. Satiekam arī pirmos pipas dižlietotājus, no kuriem viens stīvi lien okeānā, bikses pusmastā, kamēr pārējie sarkanām acīm truli noraugās. Pārīši izklaidējas, bērni relaksējas. Banda pilnā sastāvā spēlē kādu dzimšanas dienu, visi kā viens zilos atlasa kreklos un ar briesmīgi nobružātiem instrumentiem. Gaviļniece dzeltenā krekliņā ar fliteriem naski grozās mūzikas ritmā, viņai pievienojas ballītes vieses, visas kā viena ar uzkrītošām liekā svara problēmām.
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru