No rīta mēģinu visu sakārtot: apģērbu un fototehniku, sevi pašu tai skaitā. Dzīve Ģipkā (pēdējās dienas pamatīgā mitrumā un pat dubļos) ir novedusi mani līdz sētasbērna stāvoklim. Visa diena paiet dzīvojoties pa izstādes telpām Ķīpsalā - te pusdienojot restorānā, te fotogrāfējot, te fotogrāfējoties, te braukājot ar jahtu, te dzerot glāzi baltvīna vai Odrijas vadībā staigājot pa krasta nogāzi. Pašā vakarā, dodoties mājās, pāri ceļam kā tāds lēns rēgs pārskrēja izstīdzējusi lapsa.
Biļešu joprojām nav, nav, nav.
Ar vīru Krišu (Kristianu Šicu), viņa mammu Edīti un dēlu Kārli (7) dzīvojam Meksikas kūrortpilsētā pie Klusā okeāna. Rančo ir 70 augļu koki un krūmi, suņi, kaķi un vistas. Esmu kāzu fotogrāfe. Pandēmijas laiks man māca dārzniecību un vistkopību. Šo blogu sāku rakstīt pirms 12 gadiem kad ieradāmies Meksikā. Kad uzzināju, ka esmu stāvoklī, to pārtraucu rakstīt. Tagad, brīvā laika un lasītāju mudināta, atsāku.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru