Dienas paliek aizvien karstākas, baseini iesilst. Vakar saulē izžūt izliktais džemperis šodien tika atrsts sauss. Pilsētā, kurā aizvien ir ļoti mitrs, tas ir kas pārsteidzošs.
Šodien ar Pierre apbraukājām četras viesnīcas, piedāvājot fotogrāfa pakalpojumus. Pārbraucot mājās, sajutos kā vasarā - steigšus nometu drēbes, ilgi skalojos remdenā dušā un pa māju vazājos lakatā. Mango kokus aizvien zemāk liec augļu svars, izskatās, ka būs izcils mango gads. Pilsēta ļoti gaida lietu - viss izkaltis un apputējis, lekni zaļo vien dāsni laistīti mauriņi. Nav lijis kopš lietus sezonas beigām oktobra sākumā. Mūsu banāns nīkuļo. Lēnām no pilsētas aizplūst Amerikas un Kanādas tūristi un sezonālie iedzīvotāji.
Nākamajā nedēļā ar ledus kastēm un bērniem apkrāvušies ieradīsies meksikāņi pludmalēs sagaidīt Svēto nedēļu pirms Lieldienām. Būs sastrēgumi, vairāk kā 90% viesnīcu noslogojums.
Mums ir savi plāni - ieradīsies Līga atpūsties no lielpilsētas trokšņa un domājam par kārtējo Poļinas apģērbu fotosesiju.
Ar vīru Krišu (Kristianu Šicu), viņa mammu Edīti un dēlu Kārli (7) dzīvojam Meksikas kūrortpilsētā pie Klusā okeāna. Rančo ir 70 augļu koki un krūmi, suņi, kaķi un vistas. Esmu kāzu fotogrāfe. Pandēmijas laiks man māca dārzniecību un vistkopību. Šo blogu sāku rakstīt pirms 12 gadiem kad ieradāmies Meksikā. Kad uzzināju, ka esmu stāvoklī, to pārtraucu rakstīt. Tagad, brīvā laika un lasītāju mudināta, atsāku.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru