Neparasts taksis Mehiko

To, ka Mehiko braukt ar taksi ir labi un lēti, biju pārbaudījusi iepriekš. Tagad takši nokrāsoti sarkanā un zeltā, ar enģeļa statujām. Aizmugurējos pasažiera logos ielīmēti A4 formāta sertifikāti ar vadītāja foto, svītru kodu, čipu un visu iespējamo informāciju, asins grupu tai skaitā. Kad iesēdos pie Līgas Kondesas dzīvokļa durvīm noķertajā taksī, sajutu ko savādu. Aplaidusi acis apkārt, ievēroju vairākas neparastas lietas.

Pirmkārt salonā nebija neviena krusta, nevienas dievmātes, pat ne bārkstis, kas šūpojas, krāsainu krēsla pārvalku arī ne. Neviena rotājuma, viss salons kā no fabrikas - melns un spodrs. Uz rokas bremzes uzvērts tualetes rullis, kas lieku reizi uzsvēra vadītāja apsēstību ar tīrību, ne skaisto.

Otrkārt salonā valdīja klusums. Uzmetu acis panelim, lai pārbaudītu vai nav nozagts atskaņotājs. Atskaņotājs savā vietā, bet kluss kā kaps. Vadītājs uzklausīja manu vēlmi doties uz lidostu, ar žestu parādīja, ka ieslēdzis pareizo tarifu un uzsāka ceļu. Neviena jautājuma no kurienes esmu, uz kurieni dodos un kādēļ tik labi runāju spāniski. Nekā.

Treškārt taksistam bija zelta krāsas brilles, gari pirksti un kaut kādā veidā man šķita, ka gudra galva. Aplūkoju attēlu sertifikātā, no tā manī raudzījās apaļš un omulīgs tipisks meksikāņu taksists. Ne vēsts no vīrieša priekšējā sēdeklī. Pārbaudīju vēlreiz. Nē, noteikti nav īstais.
Sāku nopietni apsvērt tehniku, kā visātrāk izkāpt kādā krustojumā. No vienas puses - nekā kur vainot šoferi nav. Bet no otras puses, situācija ir tik dīvaina, ka nepielāgojas nekādiem skaidrojumiem.

Šķiet, šoferis juta manas bažas un ieslēdza radio, no kura izvijās brīnišķīgākā džeza mūzika kādu vien atceros dzirdējusi. Rietēja saule, ietinot Mehiko satiksmes haosu sarkanā gaismā. Šoferis ar inteliģentu profilu, mierīgi klausoties džezu, brauca pa pretējo sabiedriskā transporta joslu kvartāliem vien. Lēni un papīpinot šķērsojām tos krustojumus, kuros bija sarkanā gaisma, filigrāni apbraucām mums pretīm braucošos trolejbusus. Nez kādēļ mani tas nomierināja, turklāt mēs ātri tuvojāmies galamērķim - mums pretīm lidojošās lidmašīnas kļuva aizvien lielākas.
Tikai tad, kad pie lidostas pasniedzos, lai samaksātu par braucienu (mēs bijām škērsojuši Mehiko sastrēgumstundā 20minūtēs par Ls 2), viņš atgriezās un uzsmaidīja. Šis nenoliedzami bija viens no izskatīgākajiem taksistiem kāds jebkad redzēts, un protams, ne vēsts no sertifikāta īpašnieka.