Kā dzīvesvietu Mehiko nerekomendēju. Dzeltenie mākoņi virs pilsētas ir nopietnā piesārņojuma ilustrācija. Šeit ir pārāk daudz cilvēku. Pārāk lēna satiksme. Drošības jautājums, par kuru neaizmirst ne mirkli. Klimats (naktis jau tagad ir ledainas!) Tas noteikti neatbilst kvalitatīvās dzīvesvietas aprakstam. Bet mani valdzina Mehiko. Tās valdzinājums ir savāds. Spēcīga tagadnes izjūta, precīzs situācijas zīmējums. Sausais pēcpusdienas vējš un rozā saule, putekļu iekrāsotās nokvēpušās pilsētas detaļas. Betona, vadu un armatūras džungļi. Zemu virs debesskrāpjiem lidojošas lidmašīnas. Nekad nenoklustoša dunoņa. Mehiko mani nogurdina un nosaldē, sausais gaiss vienā mirklī padara lūpas jēlas, deguns asiņo.
Bet neskatoties ne uz ko es esmu līdz ausīm Mehiko.
Ar vīru Krišu (Kristianu Šicu), viņa mammu Edīti un dēlu Kārli (7) dzīvojam Meksikas kūrortpilsētā pie Klusā okeāna. Rančo ir 70 augļu koki un krūmi, suņi, kaķi un vistas. Esmu kāzu fotogrāfe. Pandēmijas laiks man māca dārzniecību un vistkopību. Šo blogu sāku rakstīt pirms 12 gadiem kad ieradāmies Meksikā. Kad uzzināju, ka esmu stāvoklī, to pārtraucu rakstīt. Tagad, brīvā laika un lasītāju mudināta, atsāku.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru