Pa ceļam no kāzām iebraucām autoostā un nopirkām man biļeti rītdienas reisam uz Mehiko. Apmeklēšu kāzu izstādi Pasaules tirdzniecības centrā. Tajā pat Pasaules tirdzniecības centrā pie kura vairāk kā pirms gada dzīvoju. Satikšu Līgu. Mēģināšu pārdot Poļinas kolekciju. Pēc visas dienas garumā bildētajām kāzām esmu pagalam nogurusi. Ar pēdējiem spēkiem atradu pasi. Jākārto soma vai jāguļ? Tāds ir jautājums.
Kādreiz sapņoju nevalkāt ziemas drēbes, tikai vieglas vasaras kleitiņas. Mehiko +10. Manā skapī nav ne džinsu un ne džempera, par ziemas jaku nerunājot. Biezākais apģērba gabals - divkāršas trikotāžas kombenzons līdz celim, ar štripiņām. Zvanu Poļinai, viņa rok savu skapi, bet neko biezāku kā vilnas lakatu tur neatceras ielikusi. Vienīgie slēgtie apavi - ļoti senas kedas. Man nav ko vilkt ieguvis jaunu jēgu.
Ar vīru Krišu (Kristianu Šicu), viņa mammu Edīti un dēlu Kārli (7) dzīvojam Meksikas kūrortpilsētā pie Klusā okeāna. Rančo ir 70 augļu koki un krūmi, suņi, kaķi un vistas. Esmu kāzu fotogrāfe. Pandēmijas laiks man māca dārzniecību un vistkopību. Šo blogu sāku rakstīt pirms 12 gadiem kad ieradāmies Meksikā. Kad uzzināju, ka esmu stāvoklī, to pārtraucu rakstīt. Tagad, brīvā laika un lasītāju mudināta, atsāku.
3 komentāri:
hei, hei, kāpēc vēl neesi iegādājusies pončo? :))
Vita no Madeiras
ārprāc kā sasmējos
Pončo atklāsme gan ir šokējoša. Patiešām, kāpēc? Kāpēc?
Ierakstīt komentāru