Santa reiz trāpīgi atzīmēja, ka Araseli ir gluži kā liela palma pie kuras visi var pavēnī patverties. Mūsu kundze kopš pavasara dzīvoja Gvadalaharā, bet nu atgriezusies Vajartā, dzīvo vecajā labajā namiņā Buseriju klāsterī, nodarbojas ar nekustamajiem īpašumiem un tikusi pie jauna džonīša.
Šodienu pavadījām pie baseina. Pāri kalniem dārdēdams nāca negaiss un šķita, ka tūdaļ sāksies tāds pats negaiss kā pagājušajā naktī, kad daži spērieni nāca reizē ar gaismu. Pēcāk lietum smīlājot (ļoti reta parādība Vajartā, jo parasti gāž tropiskas lietusgāzes vai arī spīd saule) slīpējām promenādi un paguvām uz svētdienas vakara misi. Tādām manuprāt būtu jābūt svētdienām.
Ar vīru Krišu (Kristianu Šicu), viņa mammu Edīti un dēlu Kārli (7) dzīvojam Meksikas kūrortpilsētā pie Klusā okeāna. Rančo ir 70 augļu koki un krūmi, suņi, kaķi un vistas. Esmu kāzu fotogrāfe. Pandēmijas laiks man māca dārzniecību un vistkopību. Šo blogu sāku rakstīt pirms 12 gadiem kad ieradāmies Meksikā. Kad uzzināju, ka esmu stāvoklī, to pārtraucu rakstīt. Tagad, brīvā laika un lasītāju mudināta, atsāku.
2 komentāri:
vecas ziņas, mīļā! Feisbukā jau sen viss zināms :D gaidām kāzas.
Haha! Nu jā. Šī ziņa domāta tiem dažiem maniem draugiem, kuriem Araseli nav Facebook.
Ierakstīt komentāru