Ar vīru Krišu (Kristianu Šicu), viņa mammu Edīti un dēlu Kārli (7) dzīvojam Meksikas kūrortpilsētā pie Klusā okeāna. Rančo ir 70 augļu koki un krūmi, suņi, kaķi un vistas. Esmu kāzu fotogrāfe. Pandēmijas laiks man māca dārzniecību un vistkopību. Šo blogu sāku rakstīt pirms 12 gadiem kad ieradāmies Meksikā. Kad uzzināju, ka esmu stāvoklī, to pārtraucu rakstīt. Tagad, brīvā laika un lasītāju mudināta, atsāku.
trešdiena, 2010. gada 1. septembris
Bez panikas
Ierāpāmies sauļugunī, aizbraucām nopirkt pirmās nepieciešamības preces. Visi triec jokus par tiltiem, atceras pēdējo reizi pirms 40 gadiem kad noticis līdzīgi un 14 dienas Vajarta bijusi atgriezta no ārpasaules. Veikalā viss mierīgi, palika neērti konservus ratos kraut. Pie benzīntanka gan īsu rindu izstāvējām. Stāsta, ka ir cerības, ka otrs tilts pavisam drīz tikšot atvērts. Pagaidām satiksmi nodrošina laivas (kuras uzsaucis lielākais ceļojumu pārdevējs) un ārkārtas gadījumiem atsūtītais helikopters. Ir ieradies štata gubernators. Stāsta, ka Maskotas ceļš līdz vakaram būšot atrakts, bet pa to diez vai kāds benzīnu vedīs - govis, serpentīns un nobrukumi, korēs ieķērušies mākoņi un savvaļas orhidejas.
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru