Piektdienas rītā tik vien kā lakatu uzmetusi, žāvādamies stāvu uz terases. Kopš Montessori skolā brīvdienas, manu terasi var aplūkot vien iguanas, putni un briesmīgi treknā žurka, kura jau kādu laiku dzīvo kokā. Pamanu prāvu sombrero līkņājam manas kaimiņienes-raganas dārzā. Viņš paceļ galvu - mūsu skatieni sastopas. Tā kā esmu daudz mazāk samulsusi par viņu, ātri apjautājos, vai viņš būtu gatavs arī manam dārzam aci uzmest.
Uzmest aci varot, bet darīt gan neko nevarot, šodien vēl citi klienti jāapkalpo. Pēc manu džungļu apskatīšanas (atzīstos, ka kopš sastapu čūsku, neesmu ne lapas vākusi, ne ravējusi) viņš nosauc cenu - Ls 10 par visa dārziņa savešanu kārtībā.
Vēl pēc mirkļa viņa virtuozo svilpošanu var dzirdēt no mana dārza puses. Viņu sauc Francisko (kā gan lai savādāk sauktu dārznieku?) , un kad viņš atgriežas, lai palepotos ar paveikto, es jau atkal puslīdz nepiedienīgā izskatā tieku pieķerta sēžam pie datora. Kriša nav mājās, te nu arī sakne leģendām par saimnieču un dārznieku attiecībām.
Lai piedod klienti, kuriem piektdien tika atteikti dārza darbi, bet mans dārzs izskatās laimīgs. Banāns ražošot apmēram pēc sešiem mēnešiem, bet puķe sarkanajiem ziediem esot ingvers.
Ar vīru Krišu (Kristianu Šicu), viņa mammu Edīti un dēlu Kārli (7) dzīvojam Meksikas kūrortpilsētā pie Klusā okeāna. Rančo ir 70 augļu koki un krūmi, suņi, kaķi un vistas. Esmu kāzu fotogrāfe. Pandēmijas laiks man māca dārzniecību un vistkopību. Šo blogu sāku rakstīt pirms 12 gadiem kad ieradāmies Meksikā. Kad uzzināju, ka esmu stāvoklī, to pārtraucu rakstīt. Tagad, brīvā laika un lasītāju mudināta, atsāku.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru