No rīta divas stundas iebraucam Mehiko. Saule, nupat pārkāpusi kalnu bļodai pāri, sākusi spoži un skaisti apspīdēt strādnieku rajonus ar oranžu gaismu. Pilsēta tinas dzeltenīgā smogā. Izkāpjam ziemeļu autoostā, dodamies uz Līgas dzīvokli. Ar vienu metro, ar otru, lielā metrobusu terminālī pārsēžamies uz metrobusu, tad ar taksi. Nepilnās 2h stāvam skaistā rajonā (televīzijas, filmu centri, fotoveikals divos stāvos, tirdzniecības centrs elipses formā) pie balta žoga. Nez no kurienes parādās sargs Pedro ar atslēgām. Cauri iekšpagalmam — strūklaka un kallas, mazi kociņi, nonākam mūsu dzīvojamajā mājā, dzīvoklis ir otrajā stāvā, logi līdz zemei, koka grīdas, mūsu guļamistabā pūkains paklājs, divas gultas. Uz manas gultas Līgas rakstīta mīļa sagaidīšanas vēstule. Tagad jādodas pavadīt Ilonu uz lidostu, protams, caur flīzīšu namiņa kafejnīcu. Vēl kafija lidostas Starbucks, un Ilona lido prom. Sajūta kā pēc labi padarīta darba — Ilona izskatās atpūtusies, bet man ir bijis draugs, kas uzklausa. Tas nav maz.
Tad dodos ar diviem metro un vienu metrobusu mājās — ceļā jūtu, ka augstumslimība atkal nepaies secen. Jau biju sacerējusies. Pēdējiem spēkiem ievelkos dzīvoklī, naktī sākas vemšana, prāts nestrādā, viss sāp.
No rīta ap 11.00 dodamies uz pirmo kastingu. Izkāpjam no metro skaistā dzīvojamajā rajonā, ieejam nelielā, bet kristālu pilnā katedrālītē. Tad kastings. Sēžam un gudrojam, ka es uz visu rindā sēdētāju fona nemaz neesmu zemē metama. Vārds pa vārdam, pierakstos kastinga sarakstā. Filmēšanas laikā patērzējam ar kastinga rīkotāju — aktieri komiķi no Mehiko. Viņš zinot tikai vienu latvieti — Sarmu! Saku, ka viņu pazīstu arī es. Tā nu mēs esam draugi, apmaināmies ar kontaktiem. Izrādās, ka arī Mehiko var būt neliela pilsēta.
Otrs kastings nekustamā īpašuma birojā citā pilsētas daļā. Ar trim metro esam klāt, kavējamies jau pusstundu. Kad ierodamies, foajē sēž modeļu rinda kā no skatloga. Teju visas brazīlietes, teju visu ķermeņos jaušamas naža un botoksa, pieaudzēto nagu, matu, citu uzlabojumu pēdas. Līga izskatās kā trausls enģelītis ar pārāk gudru skatienu. Kastinga rīkotāji ierodas pēc vairāk nekā stundas. Puisis esot sēdējis galda galā, saulesbrillēs. Bezcerīgi, galva mazliet sāp no brazīliešu tirgus.
Tad nu dodamies mājās ar diviem metro, sabrūkam gultās. Viss.
Ar vīru Krišu (Kristianu Šicu), viņa mammu Edīti un dēlu Kārli (7) dzīvojam Meksikas kūrortpilsētā pie Klusā okeāna. Rančo ir 70 augļu koki un krūmi, suņi, kaķi un vistas. Esmu kāzu fotogrāfe. Pandēmijas laiks man māca dārzniecību un vistkopību. Šo blogu sāku rakstīt pirms 12 gadiem kad ieradāmies Meksikā. Kad uzzināju, ka esmu stāvoklī, to pārtraucu rakstīt. Tagad, brīvā laika un lasītāju mudināta, atsāku.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru