Atpakaļ mājās

Es atvainojos, ka tik ilgi nerakstīju. Nepietika uzmanības, tā tika sadalīta Ilonai, Gunai, Valentīnam, darba meklējumiem. Tas vairs neatkārtosies, apsolu!
Bildes no dienām, kad nebija vēstuļu, var apskatīt šeit.
Īsumā par dienām, kurās ziņu nebija, — ar Ilonu devāmies uz Buserijām, viņa sauļojās, es katru dienu pavadīju stundas, pētot Meksikas grafiskā dizaina tirgu, ievietojot sludinājumus un reklāmu dažādās vietās, un tādā garā. Kopīgi gatavojām ēst. Ilona, Guna un Valentīns ar Odriju dzīvoja dažas mājiņas tālāk mūsu dižpudurī.
Mūsu namiņā ievācās mūmijas — divas dāmas cienījamā vecumā, Araseli bijušā vīra radinieces. Tā nu namiņā dzīvojam 6 cilvēki (!!!) — divi tantuki, kuri cauru dienu pļāpā, mēs ar Krišu, aizņēmuši visu dzīvojamo istabu ar datoriem, un Mario, kuram nav ļauts parādīties mūmijām (viņš ierodas, kad mūmijas jau guļ un dodas prom, kad mūmijas jau aizgājušas). Vispār vecenītes var izvest no pacietības, viņas kopā rada nepārtrauktu murdoņu, jau no 6 rītā ieslēdz televizoru un runā, un smejas virsū seriālam. Tad viņas dodas lejā paēst — tā kā vienai no viņām ārsts spiež nomest 15 kg, tad tas vien ir cirks, jo viņa ēd tikai dārzeņu zupu un zāles, un žēlojas. Tad viņas kopā ar Araseli dodas pie ārsta, un ir miers kādu laiku. Tad viņas ir atpakaļ, atkal dārzeņu zupa, žēlošanās, televizors, kuram runāt pa virsu. Šādos apstākļos sakoncentrēties un strādāt ir ja ne grūti, tad neiespējami.
Izlēmu doties uz Mehiko pie Līgas/Martas. Nav citu iespēju, kā tikt pie darba. Vismaz pilsēta liela, iespēju daudz. Līga ir sarunājusi man vietu savā modeļu dzīvoklītī par 800 peso nedēļā — ap Ls 30. Krišu nevaru paņemt līdzi — nav kur dzīvot. Dodoties projām, atvadu vakariņu laikā visus pārsteidzu ar asarām. Kļuvis grūti būt projām no vīra, bez mājām. Sākt jau atkal visu no gala.