Ar vīru Krišu (Kristianu Šicu), viņa mammu Edīti un dēlu Kārli (7) dzīvojam Meksikas kūrortpilsētā pie Klusā okeāna. Rančo ir 70 augļu koki un krūmi, suņi, kaķi un vistas. Esmu kāzu fotogrāfe. Pandēmijas laiks man māca dārzniecību un vistkopību. Šo blogu sāku rakstīt pirms 12 gadiem kad ieradāmies Meksikā. Kad uzzināju, ka esmu stāvoklī, to pārtraucu rakstīt. Tagad, brīvā laika un lasītāju mudināta, atsāku.
svētdiena, 2011. gada 6. marts
Ko sadarīt
Vakar spīdēja spoži saule, neliela brīze no okeāna. Okeāna krastā pie klāta galda Valentīns, Guna, Odrija, Žubis un mēs abi. Šur tur ūdenī pikēja pelikāni, viesmīlis iztapīgi skraidīja apkārt, Odrija pieprasīja no jauna piepildīt svaigi nopirkto spainīti ar ūdeni. Nupat bijām iemēģinājuši ielīst ūdenī (to varonīgi izdarīja tikai Guna ar Žubi, pārējie skurinājās krastā), uz galda cēla picas un svaigas garneles kad Valentīns iejautājās: "Bet ko mēs te vēl varam darīt?"
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
1 komentārs:
tas ir kārtējais pierādījums, ka visbiežāk tikai mazi bērni spēj pilnībā izbaudīt mirkli, ko viņiem dzīve sniedz. vairumam pieaugušo nekad nav gana ar to, vienmēr ar kaut ko neapmierināti, vienmēr vajag VAIRĀK.
Ierakstīt komentāru