svētdiena, 2011. gada 6. marts

Ko sadarīt

Vakar spīdēja spoži saule, neliela brīze no okeāna. Okeāna krastā pie klāta galda Valentīns, Guna, Odrija, Žubis un mēs abi. Šur tur ūdenī pikēja pelikāni, viesmīlis iztapīgi skraidīja apkārt, Odrija pieprasīja no jauna piepildīt svaigi nopirkto spainīti ar ūdeni. Nupat bijām iemēģinājuši ielīst ūdenī (to varonīgi izdarīja tikai Guna ar Žubi, pārējie skurinājās krastā), uz galda cēla picas un svaigas garneles kad Valentīns iejautājās: "Bet ko mēs te vēl varam darīt?"

1 komentārs:

vita teica...

tas ir kārtējais pierādījums, ka visbiežāk tikai mazi bērni spēj pilnībā izbaudīt mirkli, ko viņiem dzīve sniedz. vairumam pieaugušo nekad nav gana ar to, vienmēr ar kaut ko neapmierināti, vienmēr vajag VAIRĀK.