sestdiena, 2011. gada 19. marts

Mazais kalnu rinķis un lauku cirks

Pie mājas piebraucām 2011. gada mikroautobusu, pielikām Tomu pie stūres un devāmies kalnos.
Maskotā ziedošā kafejnīcas dārzā Odrija ar Tomu pie rokas izvēlējās tortes. Ātri iekārtojāmies koloniālā viesnīcā ar zaļu iekšpagalmu un devāmies uz ceļojošo cirku.

Pusdeviņos vakarā ar spudzītēm izrotātajā cirkus telts pagalmā nolikām savu auto. Neviena nebija, tikai putekļos ganījās mērkaķi un kazas. Īsi pirms izrādes sākuma pamanījām, ka garā rindā teju viss ciems sastājies un protams, nolūkojas uz mums. Ekskursija pārvēršas ceļojumā brīdī, kad Tevi apbrīno vairāk kā Tu apbrīno.

Sasēdāmies pieputējušās arēnas tautas sēdvietās uz dēļiem un gaidījām izrādi, norūpējušies nolūkojoties pašķībajās konstrukcijās. Divi vīrieši (viens no tiem tas pats, kas pie ieejas mūs sagaidīja un arī zvērus pabaroja) striķos mēģināja nolīmeņot vingrotāju ietaisi. Nodzisa gaismas, dārdošā balsī gluži priecīgi kliedzot aizaizkaru balss sludināja, ka ir priecīgs mūs redzēt Ayalas brāļu cirkū ar vislielāko zvēru dārzu Latīņamerikā. Cirkus esot jau trešās paaudzes Ayalas ģimenes nodarbošanās un avārijas izejas esot labajā un kreisajā pusē. Mēs priecīgi ūjinājām un plaukšķinājām.

Tad uznāca trīs Brazīlijas karnevāla tērpos ģērbtas ģimenes sievietes un lēnīgi grozījās. Tam sekoja apaļīgas vingrotājas griešanās aiz papēžiem un žonglieris uz kastēm. Pārtraukumā dejotājas staigāja pārdodamas popkornu ar čili mērcēm, turpat fritētus kartupeļus (kartupeļu maiss bija nolikts ejā), Odrija ieguva mirdzošu nūjiņu, kuru Tomam pārdeva klauns, es nopirku milzu cukura vati.

Nākamo izrādes cēlienu es nekad neaizmirsīšu. Ar kazām arēnā ieskrēja mazs, čirkains puisītis. Viņa skatuves tērps bija vien ādas driskas un stringi. Viņam sekoja, pēc izskata spriežot, tētis (tas pats čalis, kas pārdeva cukurvati!) identiskā tērpā. Fonā dārdošā balss sludināja, ka mēs iepazīstamies ar tarzāniem. Apžēliņ! Šie tarzāni, jo sevišķi vecākais ar nelielo ģimenisko vēderiņu un vien stringos un drukāta leoparda driskās vāji slēpto dibenu aizēnoja dzīvniekus, kuri paklausīgi skrēja uz rinķi. Izrādes beigās uz skatuves iznāca visi, skatuves strādnieki tai skaitā. Tarzāns uznesa čūsku čupu ar kurām viss ciems aizskrēja fotogrāfēties. Atpakaļceļā mikroautobusā skanēja histēriski smiekli un priecīgi saucieni, zvēresti nekad neiet uz citu cirkus izrādi, lai šī paliktu atmiņā kā īstenā cirkus būtības pierādījums. Toms minēja visu iesaistīto personu radniecības pakāpes, bet Odrija sūdzējās par solītā ziloņa iztrūkumu.

Nākamās dienas mērķis bija Tekila. Tā pati pilsēta, kuras vārdu nes mums zināmais dzēriens. No rīta gājām tūrē, bet pēc tam lēnām, apskatot piramīdas un augļu tirgotājus, devāmies mājās.

5 komentāri:

Santa Spilberga teica...

vareni! interesanti, ko tagad dara Meksikas bučotākais zēns?

Photographer Eva Sica teica...

Nezinu par Frančesko, bet godīgi sakot Tarzānu duets bija tik šokējošs, ka uz mirkli pilnībā aizmirsu citu cirku eksistenci!

Anonīms teica...

Tekila- oj, es ceru, ka beidzot kāds mums no Mex atvedīs tekilu :p

Photographer Eva Sica teica...

Kā lai atved anonīmam?

Anonīms teica...

Nu vediet tik uz Zalves ielu, gan kāds pazīstams būs mājās :)