11 stundās pieveicām ceļu atpakaļ no Keretaro līdz Vajartai. Tik tālu mēs visas nedēļas garumā pa gabaliņam vien, iegriežoties pilsētā pēc pilsētas bijām nonākuši ceļojot kopā ar mammu un Viktoru. Kā kādreiz, braucot uz Pāvilostu, pirmās jūrmalas pļavas redzot, salēcās sirds, tā tagad salecas ieraugot palmu alejas. Vēl agrāk, jau Maskotā dzerot kafiju, es jūtos kā atgriežoties mājās. Un pirms Gvadalaharas šķērsojot Halisko robežu ar lepnumu es jūtos kā šejieniete. Kadiķu vietā acis apmīļo kaktusu audzes.
Uz mūsu māju ir jābrien cauri mango kaudzēm. Oposumi nespēj apēst, skolēni no blakus skolas arī ne. Krišs izvārīja mango čutneju, kuru liksim pie zivju un garneļu pusdienām.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru