piektdiena, 2010. gada 1. janvāris

Jaunā gada sagaidīšana milzu brīnumsveču, salūta, pilnmēness un zibspuldžu gaismā

Tapat, tajā pašā pludmalē uz kuru katru dienu dodamies pastaigā, pa tumsu taustoties iekārtojam apmetni kā jau Meksikā pieklājas - apkārt sveces, krēsliņi, pītie paklāji, daudz ēdienu un dzērienu, bet vidū MP3 atskaņotājs, kuram neizdodas pārkliegt okeāna radīto troksni, tādēļ Izabella un Cecīlija tam palīdz, skaļi dziedot līdzi.
Viļņi ir milzīgi, tie smagi dunēdami krīt un teju ir atnākuši līdz viesnīcas nožogojumam - spīd spilgts pilnmēness un paisums ir spēcīgāks kā citkārt.
No ostas rindām vien ārā dodas kuģi un jahtas, lai nostātos līča vidū un skatītos uguņošanu visapkārt piekrastē.
Svarīgi svētku atribūti ir blociņš un pildspalva, kurā visi katrs uz savas lapas raksta vēlēšanās, tieši pusnaktī blociņu sadedzina un pelnus aprok. Katram rokās šķīvītis ar 12 vīnogām - tās jāēd gadu mijā pa vienai vien ko vēloties.
Mēs esam 12 - mēs 4 (es, Krišs, Kristofers, Mario), Cecīlija un viņas vientuļais brālis no Gvadalaharas, kā arī otrs brālis ar līgavu, 4 savām un savas līgavas meitām pusaudzēm. Viņas fotogrāfējās nepārtraukti - ar ēdienu, viļņos, milzu brīnusvecēm rokās, pa pāriem un atsevišķi. Tad viņas palūdz nofotogrāfēties kopā ar mani, bet tas ir tikai iemesls lai pēc tam zibspuldžu gaismā mestos ap kaklu Kristoferam.
Uguņošana ir krāšņa, kā jau tas pieklājas mūžīgo svētku pilsētā. Vienos naktī uguņo līča labais krasts - blakus štatā Najaritā ir cita laika josla, pie viņiem Jaunais gads atnāk (kā arī alkoholu var nopirkt) stundu vēlāk.
Līdz pusčetriem naktī kopā ar Mario sēžam uz mūsu terases un ēdam rosolu, kuru tā arī uz pludmali līdzi nepaņēmām. Šorīt sāp galva, bet tā jau laikam piederas.

Nav komentāru: