Diena, kuru nepavadījām pie baseina

Vakardien lielā ģimene mūs bija ielūgusi atpūsties pie baseina. Tā kā gribējām pastrādāt un arī Martai bija ieradušies strādnieki, kuri uz mājas jumta uzstādīja melno ūdenssildāmo bačuku, nolēmām uz baseinu doties pusdienlaikā.
Teju katru stundu Marta saposusies ienāca, lai paziņotu, ka brigāde (tēvs un dēls, kuram rožukronis kaklā un matos neticami daudz želejas) tūliņ savu darbu beigs. Pussešos nolēmām izklaidēties paši, iet pastaigāt gar okeānu.
Martas strādnieki no jumta priecīgi māja un teica, ka pēc stundas viss būs gatavs, kam Marta joprojām ticēja, un mazliet bēdīgi secināja, ka tad, kad viņa nonāks pie baseina, būs tumšs. Kā varat viegli iedomāties, Marta uz baseinu tā arī neieradās, mēs arī neuzzinājām, vai ūdenstvertne ir uzstādīta un darbojas.
Nogājām gar okeānu apmēram 5km Puntademitas virzienā, pēdējos divus jau pilnīgā tumsā. Spīdēja spožs mēness, tā gaismā manījam prāvus bēgošus krabjus un skaistus gārņus, kuri līdz pat mūsu pienākšanai dažu soļu attālumā nevarēja izšķirties, lidot vai nelidot.
Man sala ceļgali, bija dzestrs. Mēs ar Māru esam pirmās, kuras salst, ietinas šallēs visiem par lielu uzjautrinājumu.
Puertovajartā šobrīd ir ziema. Saulainās dienās (un tādas šeit ir 330 gadā) gaiss sasilst līdz 28-30 grādiem dienā un atdziest līdz 20-23 naktī. Vakardien bija apmācies — debesis klāja plāna mākoņu kārtiņa, un šāda diena tiek ieskaitīta to atlikušo 36 apmākušos skaitā. Bija vējains (2-5m/sek) un tādeļ bija tikai 22-25 grādi dienā, bet pēc saulrieta, manuprāt, bija vairs tikai 18 grādi ar vēju (2-5m/sek).
Naktī izslēdzām ventilatoru un pa virsu palagam es pārsedzu līdzpaņemto kokvilnas segu no Latvijas.