Kārtu pēc kārtas ceļā ģērbu līdzpaņemtās drēbes. Pirms Parīzes - šalli un Kriša žaketi, Poļinas bītleni, pirms Berlīnes - vilnas zeķes un džemperi, bet pirms Rīgas - cimdus un zeķubikses. Lidostā Guna un Ieva vēl uzģērba Valenīna zābakus un Gunas cepuri, šitāds tuntulis ierados mājās, kur Valentīns svētkus svin.
Lai neiedzīvotos bezmiegā, Guna ir noteikusi man gulētiešanas laiku, kas iestāsies pēc 5 min.
Ar vīru Krišu (Kristianu Šicu), viņa mammu Edīti un dēlu Kārli (7) dzīvojam Meksikas kūrortpilsētā pie Klusā okeāna. Rančo ir 70 augļu koki un krūmi, suņi, kaķi un vistas. Esmu kāzu fotogrāfe. Pandēmijas laiks man māca dārzniecību un vistkopību. Šo blogu sāku rakstīt pirms 12 gadiem kad ieradāmies Meksikā. Kad uzzināju, ka esmu stāvoklī, to pārtraucu rakstīt. Tagad, brīvā laika un lasītāju mudināta, atsāku.
4 komentāri:
Nakts viducī sūtīju Tev ziņu par laipnu uzņemšanu Rīgā, bet, atsitusies pret Tavu nestrādājošo telefonu, tā atleca atpakaļ manējā.
Tad nu priekā pie mums visaukstākajā dienā šoziem!
Vai temperatūras starpību spēj izjust?
Ingrīda
Paldies! Joprojām sēžu dzīvoklī zem segas un nespēju saņemties iziet ārā. Iekšā arī nav ļoti karsts. Rītdien pieslēgšu telefonu.
Es arī eju arā galīgas nepieciešamības gadījumā. Zem segas ir vislabāk.
Gaidīsu zvanu,
Ingrīda
Ierakstīt komentāru