-18, pēc divpadsmitiem naktī, ceļš Liepāja-Rīga.
Tumšzilās debesīs strīpām vien kā stingras baltas putas kāpj dūmi no Latvijas namiem. Uzlec sierveidīgs milzu mēness tik tuvu, ka jābrauc vai apskatīt. Kā spožas takas mēness celiņi laistās sērsnas klātajās pļavās. Braucošas mašīnas logā izaug pa leduspuķes stīgai. Guna pagrabina sasalušo ūdens pudeli, silda un dzer.
Odrija palika Liepājā Viktoru un mammu pieskatīt. Mamma sola bērnu izlaist un atdot, bet man šķiet, ka viss būs otrādi - Odrija viņus par zirgiem un hokejistiem izaudzinās, dziesmas par zaķiem kuri neguļ iemācīs, un pilnas ausis ar stūrīti piespēlēs.
Stāstām sen dzirdētus stāstus un atklājam, ka tomēr varam atrast pa kādam vēl neizstāstītam jokam. Māsiņu vakars.
Ar vīru Krišu (Kristianu Šicu), viņa mammu Edīti un dēlu Kārli (7) dzīvojam Meksikas kūrortpilsētā pie Klusā okeāna. Rančo ir 70 augļu koki un krūmi, suņi, kaķi un vistas. Esmu kāzu fotogrāfe. Pandēmijas laiks man māca dārzniecību un vistkopību. Šo blogu sāku rakstīt pirms 12 gadiem kad ieradāmies Meksikā. Kad uzzināju, ka esmu stāvoklī, to pārtraucu rakstīt. Tagad, brīvā laika un lasītāju mudināta, atsāku.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru