Pāris nedēļas pirms izbraukšanas uz Gavadaharu sākās diezgan saspringtas debates par to, vai tik tālā ceļā ar Sauļuguni viņa cienījamos Meksikā nolauztos 16 gados vajadzētu doties. Stingrs nē bija mans un Toma viedoklis. Krišs iebilda, ka Sauļguns pēdējā laikā ir tik dārga mašīna, ka noteikti līdz lielpilsētai mūs jāaizved.
Kad Antonio piebrauca pie mājas nupat jau otro motora remonta pārcietušo vāģi un pieprasīja Ls 160 vietā Ls 200 (vēl pāris vainas esot atrastas), arī manī ierunājās spīts. Pajautājām, cik maksās savest kārtībā ritošo daļu, lai varam doties uz Gvadalaharu. Vēl apmēram Ls 80, piemeta Antonio un mēs palikām domājot.
No Puerto Vallartas uz Gvadaharu ir 360km, šķērsojot Sierra Madre kalnu grēdu. Ja mēs brauktu, mēs stūrētu pa Maskotas bezmaksas ceļu - vieni vienīgi serpentīni un elpu aizraujošs skats, pusceļā koloniālā Maskotas kafejnīca. Apmēram 5h no pilsētas robežas līdz pilsētas robežai rēķinot.
Otrdien devāmies uz COSTCO bildes izdrukāt. Kad iznācām no lielveikala, pamanījām, ka Sauļuguns pagrieziena lukturi mirkšķina. Kad piegājām vēl tuvāk - ka atslēga aizdedzē un motors darbojas. Paraustīju durvis. Aizslēgtas.
Pēc brīža Antonio ar puišiem bija klāt. Viens tāds īsti matains tips ar skrūvgriezi palauza durvis vaļā un ar garu, cietu drāti atmūķēja Sauļuguni. Šis gadījums Kriša pacietībai pielika punktu. Viņš palūdza Antonio savākt mašīnu, lai sagatavotu braucienam uz Gvadalaharu.
Ceturtdienas rītā pie mājas Antonio piestūrēja Sauļuguni, kuram no jaunajiem amortizatoriem dibens gaisā. Stāstīja, ka pie datora pielicis (pie kāda datora?) un bremzes sataisījis. Visas brīdinājuma lampiņas panelī nodzisušas. Būs vai lampiņas izskrūvējis, nodomāju.
Piektdienas agrā rītā izstūrējām ceļā. Apmēram 50km no Vajartas sajutām deguma smaku. Izkāpām. Tiešām - Sauļuguns! Kaut kas pie riepām nabagam rīvējas. Antonio brīdinājuma lampiņas no paneļa nebija izskrūvējis - tās viena pēc otras iedegās, signalizējot, ka ne ar bremzēm, ne ar motoru nekas nav kārtībā.
Lai nu kā, bet Sauļuguns mūs uz Gvadalaharu aizveda, un Krišu arī mājās pārveda. Toties mums pietrūka drosmes pa Gvadalaharu naktī braukt. Ņēmām taksi.
Ar vīru Krišu (Kristianu Šicu), viņa mammu Edīti un dēlu Kārli (7) dzīvojam Meksikas kūrortpilsētā pie Klusā okeāna. Rančo ir 70 augļu koki un krūmi, suņi, kaķi un vistas. Esmu kāzu fotogrāfe. Pandēmijas laiks man māca dārzniecību un vistkopību. Šo blogu sāku rakstīt pirms 12 gadiem kad ieradāmies Meksikā. Kad uzzināju, ka esmu stāvoklī, to pārtraucu rakstīt. Tagad, brīvā laika un lasītāju mudināta, atsāku.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru