... un Rīga, es nāku! Pagājušajā nedēļā saņēmu kultūras šoku Gvadalaharā. Viss tik civilizēts, tik smalks. Dāmas tik pucētas, vienīgi es kā lauku bērns. Divas reizes no sākuma līdz beigām izstaigāju iespaidīgo Andares iepirkšanās centru, tur ziemas apgērbam atlaides. Protams, neko -30 vai -20, pat nu vēl -10 grādiem neatradu. Nopirku džinsus (tādus neesmu pirkusi divus gadus, nevajadzēja) un cimdus, kā arī vieglu vasaras kleitiņu - tās nekad nav par daudz.
Rīt no rīta jūgsim sauļuguni un ceļosim uz Gvadalaharu kāzas bildēt, svētdienas rītā ar autobusu došos uz Mehiko, lai sēstos lidmašīnā uz Parīzi. Pirmdienas vēlā vakarā ielidošu Rīgā. Ceļa somas nekrāmētas, jāsāk rosīties. Līdz izbraukšanai vien dažas stundas.
Ar vīru Krišu (Kristianu Šicu), viņa mammu Edīti un dēlu Kārli (7) dzīvojam Meksikas kūrortpilsētā pie Klusā okeāna. Rančo ir 70 augļu koki un krūmi, suņi, kaķi un vistas. Esmu kāzu fotogrāfe. Pandēmijas laiks man māca dārzniecību un vistkopību. Šo blogu sāku rakstīt pirms 12 gadiem kad ieradāmies Meksikā. Kad uzzināju, ka esmu stāvoklī, to pārtraucu rakstīt. Tagad, brīvā laika un lasītāju mudināta, atsāku.
1 komentārs:
..apsveicu ar ierašanos pirmdienas vēlā vakarā ! ceru, ka kontrastu sajūtas nepievils un neiekļūsi arī starp tiem, kas te kaut ko apsaldē..
Ierakstīt komentāru