Pāri kalniem uz Gvadalaharu dodamies desmitos rītā: es, Krišs, Kristofers un Nissan Tsuru. Mums jābūt 16.00 svētku dārzā Eden, kurā Irēna (latviete, angļu valodas skolotāja) un Oskars (meksikāņu armijas pilots) svin kāzas. 15.30 esam uz Gvadalaharas robežas. Lai arī Mario apgalvo, ka no Puertovajartas var atbraukt 3-4h stundās, esam braukuši 5.5h. Tsuru kalnā negrib iet, uz serpentīna govis un topes.
Gvadalaharā netālu no notikuma vietas apmaldāmies. Strauji braukalējam pa vārdā nosauktām, bet nenoasfaltētām ielām. Gar sliedēm, dzīves pabērniem, noliktavām un graustiem. Izlecu no mašīnas un kādam puisim ar asarām acīs stāstu, ka sākas kāzas, esmu fotogrāfe, bet nespēju atrast adresi. Viņš kāpj mašīnā un, pa priekšu braukdams, rāda ceļu.
Kāzas ir skaistas un pāra mīlestības pilnas. Līgava staro un izskatās pēc pasaku princeses iznesīga meksikāņa skavās. Esam lūgti viesi, sēžam kopā ar ģimeni, mielojamies, fotogrāfējam un lieliski pavadām laiku.
Nākamajā rītā mums pievienojas Mārcis. Esam tieši paguvuši ar domkratu izcelt riteni no bederes, lai dotos uz modeļu aģentūru. Es - skatīties meitenes, Mārcis un Kristofers - pieteikties par modeļiem. Pēc stundas esam nākamajā aģentūrā - priekšnieks treniņtērpā, visos stūros viņa būvēti 3D puzzle arhitektūras pieminekļi, pie mājas BMW kabriolets, meitenes vienā silikonā. Nākamajā aģentūrā jau zina par pārējām aģentūrām, kurās esam ciemojušies. Gvadalahara izrādās neliela pilsēta.
Bet tas vēl nav viss - pēc tam, kad par spīti govīm, suņiem un zirgiem uz ceļa, topēm, kalnu nogruvumiem, esam iekrituši pa durvīm savā Puertovajartas mājā, zvana aģentūras Facetas īpašniece. Esot mēģinājusi mani visu dienu sazvanīt. Kādēļ es viņai neteicu, ka braucu uz Gvadalaharu modeles meklēt, viņa taču būtu palīdzējusi...
Meksika nav nemaz tik liela un katrs solis ir pamanīts.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru