Izkāpām no autobusa Bokadetomatlan (Boca de Tomatlan). Vispirms nogājām gar Trakā Augustīna māju, kurā dzīvojām dažas dienas 2001. gada novembrī, apbrīnojot Banderas līča ikdienu - lidojošās zivis, pelikānu kāšus, bēgot no krabjiem un iemēģinot roku lielo garneļu dedzināšanā uz grila.Mūsu mērķis bija mazās Banderas līča pludmales, uz kurām nav izbūvēti ceļi, tām var piebraukt tikai ar laivu.
Gājām pa džungļainu taku, kura vijās augšā un lejā, ar kāpnēm un bez tām, gar līčiem, mazām klinšu ieskautām pludmalītēm. Lielajā pludmalē, kuru sasniedzām pēc vairāk kā stundas ilgas kāpelēšanas, bija sabraukušas teju visas Vajartas laivas. Pludmales restorāns pie restorāna, cilvēks pie cilvēka. Izdzērām glāzi auksta alus, noskaidrojām ka ceļš atpakaļ (apmēram 3km ar laivu) - maksā 50 peso no cilvēka (Ls 2), noskurinājāmies un ātri kāpām atpakaļ.
Norietēja saule, jau tumsa, kad sasniedzām Tomatlan upes tiltu, pirms doties uz pieturu sēdējām un skatījāmies kā izdziest pēdējais oranžais atspulgs. Šodien no šī skata izveidota kartiņa, kuru nosūtīt visiem šejienes sadarbības partneriem. Mazliet sāp ceļi, bet savādāk esam ļoti atpūtušies.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru